Pēdējos gados radusies liela interese par alternatīvajām ārstniecības metodēm. Pie tām pieder arī homeopātija. Kādi ir homeopātiskās metodes pamatprincipi? Vadoties pēc praktiskā darba ilggadējās pieredzes, zinu, ka ļoti bieži cilvēkiem ir pilnīgi nepareizi priekšstati par homeopātiju. Atnākot pirmo reizi pie ārsta homeopāta, daudzi apgalvo, ka vēloties ārstēties ar tējiņām. Tā nav homeopātija, bet fitoterapija. Homeopātijā ārstnieciskos līdzekļus – zāles, gatavo no dabīgām izejvielām: augiem, minerāliem, dzīvnieku izcelsmes produktiem (čūsku un bišu indes u.c.), kā arī no dažām alopātiskām (parastām) zālēm, tās daudzkārt atšķaidot.
Kas ir homeopātiskā ārstēšanas metode?
Vārds homeopātija ir grieķu izcelsmes – homoios – līdzīgs, pathos – ciešanas. Šo metodi izveidoja vācu ārsts Zamuels Hānemanis (1755 – 1843) pamatojoties uz līdzības principiem, t.i. similia similibus curentur – līdzīgu ārstē ar līdzīgo. Tas nozīmē, ja augs, minerāls vai cita viela lielās devās veselam cilvēkam izraisa noteiktas slimīgas parādības vai rada kādu slimībai atbilstošu ainu, tad mazās devās, šis līdzeklis palīdz izārstēt attiecīgo slimību vai slimīgo stāvokli. Jādomā, ka tas daļēji izskaidrojams ar fiziologa N. Vedenska mācību par parabiozi. Viņš uzskata, ka slimības laikā mainās audu fizioloģiskā labilitāte, jebkuri audi spēj izturēt noteiktu funkcionālu slodzi. Slimības laikā rodas ”pārkairināmība”, t.i., vietējs stabils kairinājums, kas ārēji izpaužas attiecīgo audu funkcijas atslābšanā, šajā stāvoklī audi spēj uztvert vāju specifisku kairinātāju, turpretim neuztver spēcīgus vai pārāk biežus kairinātājus, t.i. lielas zāļu devas. Tātad slimību var uzskatīt kā audu parabiozi un mazās homeopātiskās zāļu devas tad ir adekvātākas, piemērotākas slimajiem audiem.
Vārds homeopātija ir grieķu izcelsmes – homoios – līdzīgs, pathos – ciešanas. Šo metodi izveidoja vācu ārsts Zamuels Hānemanis (1755 – 1843) pamatojoties uz līdzības principiem, t.i. similia similibus curentur – līdzīgu ārstē ar līdzīgo. Tas nozīmē, ja augs, minerāls vai cita viela lielās devās veselam cilvēkam izraisa noteiktas slimīgas parādības vai rada kādu slimībai atbilstošu ainu, tad mazās devās, šis līdzeklis palīdz izārstēt attiecīgo slimību vai slimīgo stāvokli. Jādomā, ka tas daļēji izskaidrojams ar fiziologa N. Vedenska mācību par parabiozi. Viņš uzskata, ka slimības laikā mainās audu fizioloģiskā labilitāte, jebkuri audi spēj izturēt noteiktu funkcionālu slodzi. Slimības laikā rodas ”pārkairināmība”, t.i., vietējs stabils kairinājums, kas ārēji izpaužas attiecīgo audu funkcijas atslābšanā, šajā stāvoklī audi spēj uztvert vāju specifisku kairinātāju, turpretim neuztver spēcīgus vai pārāk biežus kairinātājus, t.i. lielas zāļu devas. Tātad slimību var uzskatīt kā audu parabiozi un mazās homeopātiskās zāļu devas tad ir adekvātākas, piemērotākas slimajiem audiem.
Homeopātijas trīs pamatprincipi:
1. līdzības princips,
2. mazās devas,
3. zāļu līdzekļu izmēģināšana veseliem cilvēkiem.
Ārsti ar sevi un brīvprātīgo cilvēku grupām veikuši sarežģītus eksperimentus. Daudzi pēc šīs grāmatas izlasīšanas domās, ka tagad tikai jāsāk pašam ārstēties ar homeopātiskām zālēm, taču tas nebūt nav tik vienkārši. Izvēloties zāļu līdzekļus, cilvēks jāuzskata kā veselums: kā vienreizīgs indivīds, līdz ar to katrā gadījumā jābūt individuālai pieejai. Tas nozīmē, ka jāizprot slimības būtība, jāņem vērā cilvēka konstitūcija – ķermeņa uzbūve, izskats, raksturs, dzimums, izturēšanās, agrāk pārciestās slimības, jāzina no kā pašsajūta uzlabojas vai pasliktinās, kāds ir sāpju vai citu sajūtu raksturs. Tā, piemēram, ja sūdzības simptomi un analīžu dati vienādi blondam, tuklam, lēnīgam pacientam un tumšmatainam, kalsnam, ātras dabas cilvēkam, katram nozīmēs citu līdzekli.
Ārsts homeopāts uzskata, ka jāārstē cilvēks, bet ne atsevišķa slimība (diagnoze) vai simptoms. Lai varētu noteikt pareizu diagnozi, nepieciešama arī vispusīga klīniska izmeklēšana.
Homeopātija atšķiras no tradicionālas medicīnas ar zāļu līdzekļa devām un cilvēka individualitātes ievērošanu jebkurā gadījumā. Cilvēkam, ieteicams, jebkurā gadījumā, ievērot pareizu dzīves veidu un uzturu. Ārstējoties ar homeopātiskiem zāļu līdzekļiem nav ieteicams lietot daudz saldumu, kafiju, tabaku, alkoholu, stipras garšvielas un piparmētru tēju.
Homeopātiskās zāles var būt dažāda veida: pilienidilūcijas, pulveri-triturācijas, tabletes un globuļi (mazi cukura zirnīši), kuros ir iežāvētas zāles, kas labi noder bērnu praksē.
Ārīgi lietojamās zāles – spirta un ziepju spirta šķīdumi, eļļas un ziedes. Izejmateriāls ir svaigi un žāvēti augi, vai to daļas: ziedi, lapas, saknes, mizas.Augus sasmalcina, aplej ar spirtu un pēc noteikta laika izspiež. Tādejādi no svaigiem augiem iegūst esences, bet no žāvētām drogām – tinktūras.
Tālāk, atšķaidot tinktūras un esences iegūst pilienus (attiecības ir 1:10 vai 1:100). Katru nākamo atšķaidījumu iegūst, ņemot 1:10 vai 1:100. Pēc tam katras pakāpes atšķaidījums ir intensīvi jāsakrata. Atšķaidot drīkst izlaist tikai vienu pakāpi.
Minerālus, metālus, nešķīstošas vielas saberž ar piena cukuru. Katras pakāpes zāles jāberzē vismaz ½ stundu. Nešķīstošo vielu augstākas pakāpes atšķaidījumus arī pagatavo šķidrā veidā. Homeopātisko atšķaidīšanu sauc par potencēšanu un atšķaidījumu – par potenci.
Par devām. Akūtu, t.i., pēkšņu un organisku (redzams bojājums) slimību ārstēšanai dod zemākas potences un biežākas devas. Atsevišķos gadījumos pat ik pēc 15-20 minūtēm, bet citos gadījumos tikai 1-2 reizes mēnesī. Hronisku un funkcionālu slimību ārstēšanai-vidējas un augstas potences un retākas devas. Jo biežāk jādzer zāles, jo deva mazāka. Parastā deva ir pa 10 pilieniem 1-3 reizes dienā. Ja zāles dzeramas ik pēc 2 stundām, tad pa 5-6 pilieniem, ja, ik pēc 10 minūtēm, tad tikai 2-3 pilieniem
Atsevišķos gadījumos sākumā var būt pat pasliktināšanās, tas norāda, ka zāles izvēlētas pareizi. Tomēr, ja šīs pasliktināšanās nav, tas nenozīmē, ka izvēle nepareiza.
Zāles ieteicams dzert ½ – ¼ stundu pirms vai pēc ēšanas ar ēdamkaroti ūdens.
Pieaugušam ieteicams dot 8-10 pilienus, 1 tableti, 4-5 zirnīšus, naža galu pulvera (krietnas pupas lielumā). Tomēr jāatgādina, ka atbilstošas zāles var izvēlēties tikai ārsts homeopāts, un, ka dzerot „stiprāku un lielāku” devu, ārstēšanās efekts nebūs ātrāks, reizēm gluži pretēji. Hronisko slimību gadījumā cilvēkam jābūt pacietīgam, jo dažās dienās rezultātu nebūs, tāpat noturīgs efekts nav iegūstams arī dažās nedēļās.
MAZLIET VĒSTURES
Homeopātijai Latvijā ir senas tradīcijas. Rīgā ārsti homeopāti sāka darboties jau 19. gadsimta pirmajā pusē. Pēc viņu lūguma 1833. gadā Rīgā tika nodibināta homeopātiskā aptieka, kura bija pirmā visā cariskajā Krievijā. Šī aptieka darbojas vēl līdz šai dienai. Vēlāk tika atvērtas arī citas aptiekas. Līdz Otrajam pasaules karam Rīgā bija četras homeopātiskās aptiekas, kā arī aptiekas Bauskā un Liepājā. Otrā pasaules kara laikā un drīz pēc tā, aptiekas likvidēja. Saglabājusies vienīgi aptieka Vaļņu ielā 26. Šajā ēkā tā bija no 1907. gada līdz 1994. gadam. Pirms tam šī aptieka atradās vietā, kur šobrīd ir Galerija Centrs.
1994. gadā aptieka tiek pārcelta uz Lāčplēša ielu 7, bet neilgi pēc tam aptieka pārceļas uz ielas pretējo pusi, Skolas ielu 14. Aptiekas telefons ir 67240085. Mūsu homeopātiskajā aptiekā strādā ļoti pieredzējuši farmaceiti, kas savas zināšanas nodod jaunajiem darbiniekiem. Padomju Savienībā medicīnas institūtos ne ārstiem, ne farmaceitiem zināšanas par homeopātiju nesniedza. Iegūt zināšanas par homeopātiju varēja tikai ar paša iniciatīvu. Tā, es 1964. gadā beidzu kursus, un no tā laika turpinu strādāt kā homeopāts m/s ARS. Tāpat varam lepoties, ka mūsu aptiekā, kopš pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākuma līdz pat savai nāvei, 1983. gadā, 82 gadu vecumā strādāja farmaceite Elena Eversa. Viņa šo darbu sāka septiņpadsmit gadu vecumā Pēterburgā, iegūstot homeopātisko farmaceitisko izglītību. E. Eversa savā darba mūžā apmācījusi vairākas farmaceitu paaudzes. Arī aptiekas pārvaldniece Mirdza Ozoliņa strādāja aptiekā no 1947. gada līdz 2003. gadam, pēc tam turpināja darbu kā konsultante.
20. un 30. gados Latvijā darbojās vairāki ārsti homeopāti. Rīgā no tiem ievērojamākie-Haralds Lūkins, N. Martena, P. Zēničs, ārsts Riņķis, kurš bija pievērsies arī iridodiagnostikai (diagnostika pēc acs varavīksnenes). No lauku ārstiem pazīstamākais Latvijā un arī Lietuvā bija ārsts M. Šimiņš. Viņš dzīvoja Skaistkalnes apkārtnē un 1941. gadā tika deportēts uz Sibīriju, kur miris. M. Šimiņš ļoti daudz darījis homeopātijas popularizēšanā, izdodot gan tulkotas, gan paša sarakstītas grāmatas par homeopātiju. Pirms otrā pasaules kara izdotajā „Veselības leksikonā”, ko sarakstīja Latvijas ievērojamākie ārsti speciālisti, katras slimības ārstēšanai norādītas arī ieteicamās homeopātiskās zāles.
Pēckara laikā līdz 1952. gadam Rīgā darbojās privāti praktizējoši ārsti: R. Krūmiņš, K. Vulfins, I. Leja, 1958. Lūkins, Zēničs, J. Paukšēna u.c. 1958. gadā ārstu homeopātu privātpraksi aizliedza. Latvijas iedzīvotāji palika bez homeopātu palīdzības. „Pagrīdes darbu” turpināja ” kaktu dakteri” ar un bez ārsta izglītības.
1964. gadā Zinātniskā Medicīniskā padome pieņēma lēmumu, ka homeopātiskā aptieka Rīgā jāslēdz, jo šeit nav ārstu homeopātu (Maskavā tajā laikā darbojās Homeopātiskā poliklīnika ar 80 ārstiem, tāpēc Maskavas aptiekām slēgšana nedraudēja).
Tikai pateicoties toreizējās aptiekas vadītājas pūlēm, 1965. gada rudenī Rīgā, Lubānas ielā noorganizēja Maskavas homeopātiskās poliklīnikas filiāli, kur strādāja 6 ārsti. Līdz ar to aptieka tika paglābta no likvidēšanas. Filiāle darbojās 3 mēnešus. Tad to slēdza, it kā nepiemērotu telpu dēļ. Pēc iedzīvotāju neatlaidīgiem lūgumiem 1966.gada 6. janvārī Rīgas pilsētas 5. poliklīnikas paspārnē atvēra Homeopātisko maksas ārstniecības nodaļu. 1989. gada janvārī šo nodaļu pievienoja Veselības Aizsardzības ministrijas poliklīnikai Skolas ielā 5, uzlabojot mediķiem darba apstākļus (poliklīnikas iepriekšējās telpas atradās puspagrabā Dzirnavu ielā 48). 1992. gadā uz telpām Skolas ielā pārcēlās medicīnas sabiedrība ARS. Speciālisti homeopāti ir gan terapeiti, gan ausu-deguna-kakla ārsti, ginekologi, acu ārsti, ādas ārsti. Pieteikšanās pie ārsta pa tālr.: 67201006, 67201007, 69201008.
Kopš 1989. gada Homeopātu Asociācija rīkoja kursus, 1-2 reizes gadā, homeopātijas pamatzinību apgūšanā. Var teikt, ka visi Latvijā strādājošie ārsti homeopāti specialitātes pamatus apguvuši pie mums.
Tā kā zāļu izvēle ir katram cilvēkam individuāla, tad šajā grāmatā minēšu visraksturīgākos simptomus un biežāk lietojamos zāļu līdzekļus. Ieteicams gan, it sevišķi hronisku slimību gadījumā, griezties pie ārsta, kurš vislabāk pratīs izvēlēties piemērotākos ārstēšanas līdzekļus.
Homeopātisko zāļu lietošanu atsevišķos gadījumos neizslēdz arī vienlaicīgu, tradicionālo zāļu izmantošanu. Tāpat homeopātija labi apvienojama ar dažādām fizioterapijas procedūrām, masāžu, adatu terapiju.
Homeopātiskās zāles nevar aizvietot operāciju, apstarošanu vai ķimioterapiju, ārstējot onkoloģiskās slimības, taču palīdzēt to darbībai tās var. Tāpat homeopātiskās zāles nevar aizvietot operāciju, ja tā nepieciešama, akūtas saslimšanas gadījumā.
Iedarbojoties regulējoši uz slimo orgānu, homeopātiskās zāles pastiprina organisma pašaizsardzības spējas, tādejādi palīdzot izārstēties.
Homeopātisko zāļu nepanesība novērojama ļoti reti, pie tam homeopātiskie līdzekļi lieliski ārstē alerģiskās slimības. Praktiski nav slimību, pret kurām homeopātijā nebūtu zāļu, tikai ārstam tās jāprot izvēlēties. Reizēm gan nepietiek tikai ar homeopātiskām zālēm, bet tās jebkurā gadījumā spēj palīdzēt tradicionālajai medicīnai.
Pēdējos gados vairākas ārzemju firmas piedāvā zāļu kompleksus, kas veidoti pēc antihomotoksiskās terapijas principiem. Arī šos zāļu līdzekļus jāizvēlas ārstam, jo dažādiem cilvēkiem (pēc rakstura, vielmaiņas, uzbūves) ar vienādām sūdzībām jāpiemeklē konkrētam pacientam visatbilstošākais preparāts.
Rasma Kalniņa
